Biznesa sakārtojumi uzņēmējiem un privātpraksei.

• Daudz strādājat un ieguldāt, bet ienākumi nenoturas.
• Te steidzami tēriņi, te parādi, te sajūta, ka viss aiziet nullē.
• Pēc naudas saņemšanas to ir grūti saglabāt — rodas trauksme vai bailes to zaudēt.
• Drošības sajūtas vietā — pastāvīgs iekšējs sasprindzinājums.

Bieži cēlonis nav matemātikā, bet dziļākā sasprindzinājumā līdzās naudai. Iekšēji var dzīvot nostādnes: «nauda ātri aiziet», «nedrīkst dzīvot labāk par vecākiem», «par pārticību būs jāmaksā», «ja būs vairāk — tas ir bīstami». Finansiālo nestabilitāti bieži uztur neapzināta lojalitāte dzimtas scenārijiem un iekšējas drošības trūkums līdzās naudai.

• Ir pieredze, zināšanas un rezultāti, bet jauns finanšu līmenis nepadodas.
• Pēc ienākumu pieauguma nāk trauksme.
• Grūti nosaukt savu cenu, bail paplašināties.
• Jaunās iespējas it kā «nenoturas».

Reizēm stikla griesti tur nevis no ārpuses, bet no iekšpuses. Sistēmā var dzīvot nostādnes: «pelnīt vairāk ir bīstami», «nedrīkst izcelties», «panākumi attālina no tuviniekiem», «par lielu naudu būs pārāk dārgi jāmaksā». Ienākumu izaugsmi bieži attur dzimtas scenāriji, bailes izpausties un iekšējs aizliegums tiekties pēc vairāk.

• Daudz dodat un radāt vērtību, bet palūgt cienīgu samaksu ir grūti.
• Vieglāk ir dot nekā ņemt.
• Neveikli nosaukt cenu.
• Pēc samaksas iekšā ceļas trauksme.

Bieži aiz tā stāv nevis mantkārība vai vājums, bet dziļāki savijumi: aizliegums ņemt vairāk par vecākiem, bailes šķist mantkārīgam, vaina par pārticību, pārliecība «mīlestība ir svarīgāka par naudu», pieredze, kur naudas dēļ bija konflikti, kauns vai zaudējumi. Naudas pieņemšanu apgrūtina ģimenes nostādnes, vainas sajūta, nosodījuma bailes un iekšējs aizliegums dzīvot pārticībā.

• Ir pieredze un rezultāti, bet, kad runa par cenu, ceļas šaubas.
• Ieradums noniecināt savus rezultātus.
• Bail izskatīties «pārāk dārgam».
• Salīdzināt sevi ar citiem un just vainu, kad jāprasa vairāk.

Bieži aiz tā stāv nevis fakti, bet dziļi scenāriji: ieradums sevi noniecināt, dzimtas nostādnes «neizcelies», «daudz gribēt ir kauns», «par labiem cilvēkiem nemaksā». Tad pat spēcīgs speciālists turpina ņemt mazāk, nekā patiešām spēj — it kā zina sev cenu, bet nevar uz to balstīties.

• Gribat pieteikt sevi un savas idejas, bet atliekat vai klusējat.
• Bail kritikas, nosodījuma vai palikt nesaprastam.
• Zināt, ka spējat vairāk, bet neuzdrošināties izpausties.
• Salīdzināt sevi ar citiem un justies «nepietiekami».

Bieži lieta nav talanta trūkumā. Iekšā jau dzīvo vecie scenāriji: «neizcelies», «esi ērta», «kļūda ir kauns», «vispirms nopelni tiesības runāt». Izpausmes bailes bieži saistītas ar kritiku, salīdzināšanu vai pieredzi, kur būt pamanāmam nebija droši.

• Jūtaties iestrēdzis vienā līmenī.
• Talanti un idejas paliek «atvilktnē».
• Šaubāties par savām spējām, nenovērtējat sevi.
• Ir idejas un vēlmes, bet nav enerģijas un skaidrības, ar ko sākt.

Potenciāls ir bloķēts nevis ar spēju trūkumu, bet ar dziļām nostādnēm un scenārijiem: «neizcelies», «esi kā visi», «talants = lepnība», «vispirms citi, nevis es»; noniecināšanas un kritikas pieredze; bailes kļūdīties un zaudēt atbalstu; iekšējie aizliegumi «tā nav mana vieta», «ne tagad». Kamēr šīs programmas vada, enerģija aiziet izdzīvošanai un pielāgošanās procesam, nevis realizācijai un izaugsmei.

• Kad jānosauc cena vai jāpārdod, nāk bremzēšana.
• Nosakāt pārāk zemu cenu vai darāt bez maksas.
• Atliekat produkta palaišanu.
• Noniecināt savu talantu.

Bieži cēlonis nav prasmēs, bet slēptās nostādnēs: «ar sirdslietu nepelna», «vispirms jākļūst ideālai», «prasīt naudu ir neveikli», «ja izpaudīšos — mani nosodīs», «radošums vai palīdzēšana cilvēkiem — tas nav darbs». Individuālā vai grupas darbā sakārtojumi palīdz ieraudzīt dziļākos naudas un izpausmes baiļu cēloņus.

• Pārāk daudz uzdevumu un atbildības, pastāvīga steiga.
• Mūžīgs nogurums, nav resursa sev.
• Vaina, ka tuviniekiem veltāt par maz.
• Grūti atslābt un atlaist kontroli.
• Dzīvojat pēc svešām gaidām un „vajag”.

Disbalanss rodas, kad svarīgās dzīves jomas — darbs, nauda, attiecības, veselība, prieks — iziet no līdzsvara, bet jūs mēģināt noturēt visu uzreiz. Dziļākie cēloņi: fokusa nobīde uz vienu jomu (biežāk — darbs un pienākumi); nostādnes «man jāpaspēj viss», «atpūta = slinkums»; robežu un prasmes teikt «nē» trūkums; dzimtas upurēšanās un pienākuma scenāriji. Kad iekšā ir izjaukts līdzsvars, ārējie rezultāti nāk par noguruma un sasprindzinājuma cenu.

• Ilgi domājat, bet atliekat lēmumu.
• Paliekat pazīstamajā, pat ja jau par šauru.
• Gaidāt «ideālo brīdi» solim.
• Iestrēguši starp «gribu» un «bail».

Lieta nav tikai raksturā. Bieži iekšā dzīvo vecie scenāriji: «stabilitāte svarīgāka par sevi», «kļūda ir bīstama», «jaunais = zaudējuma risks». Reizēm personiskajā vai dzimtas vēsturē par drosmi tiešām nācās maksāt. Pārmaiņu bailes bieži saistītas nevis ar nākotni, bet ar pagātnes pieredzi, kur jaunais nebija drošs.

• «Es atkal visu turu uz sevis.»
• «Mani nesadzird.»
• «Mēs runājam par vienu, bet nesaprotam viens otru.»
• Kolektīvā krājas nogurums, lēmumi nāk grūti.

No ārpuses tas izskatās kā strīds par uzdevumiem, naudu vai atbildību. Bet bieži dziļāk ir: neskaidras lomas un robežas, cīņa par ietekmi, neizrunātas gaidas un aizvainojumi, personiskā un darba sajaukšanās, kad viens visu velk, bet otrs norobežojas. Uz virsmas — strīds. Dziļumā — sistēma, kurai trūkst kārtības.