No malas viss izskatās sakārtots: standarti ir definēti, procedūras ir ieviestas, apmācības ir notikušas. Sistēma uz papīra ir. Bet operatīvajā realitātē rezultāts joprojām svārstās — atkarībā no maiņas, cilvēka vai situācijas.
Parasti pirmais instinkts ir palielināt kontroli: vairāk noteikumu, vairāk pārbaudes, vairāk uzraudzības. Taču praksē tas nerisina pamatproblēmu — tas tikai palielina vadības slodzi un padara sistēmu smagāku. Jo īstā problēma visbiežāk nav procesos. Tie parasti ir pietiekami labi sakārtoti.
Problēma ir tajā, kā cilvēki pieņem lēmumus brīdī, kad viņi ir vieni ar klientu, ar situāciju vai ar komandu — bez tiešas vadības klātbūtnes. Tieši tur rodas atšķirības rezultātā.
No manas puses tas nav treniņš klasiskā izpratnē un tā nav arī motivācija. Es to redzu kā diagnostikas un korekcijas instrumentu, kas ļauj saprast, kur tieši cilvēka uzvedībā rodas tas, kas vēlāk ietekmē biznesa rezultātu. Mēs nevis stāstām cilvēkam, kā viņam vajadzētu darīt, bet skatāmies, kā viņš faktiski pieņem lēmumus un reaģē reālās situācijās.