Terapija ar mīlestību. 12 soļu ceļojums pie sevis

Stāstus, kurus vēl joprojām nesat sev līdzi. Aizvainojumus, kas reiz jūs sargāja, bet tagad tur un neļauj elpot brīvi. Šeit jūs mācāties atlaist — nevis aizmirst, bet atlaist ar pateicību, jo tas bija jūsu veids, kā lūgt mīlestību.

Kļūst vieglāk elpot. Pleci nolaižas. Iekšā atbrīvojas vieta — un tajā ienāk jauns gaiss, jauna dzīve.

To, kā patiesībā protat mīlēt. Vai jūsu mīlestība ir ar nosacījumiem — „ja būšu laba, tad mīlēs”, ar bailēm pazaudēt, ar vēlmi pierādīt. Vai jūs atļaujat sev mīlēt bez bailēm un atvērties arī tad, kad sāp.

Atgriežas siltums pie sevis. Mīlestība bez „jāpierāda”. Kontakts, kas silda, nevis iztukšo — vispirms ar sevi, tad ar citiem.

Vietu, kur dzīvojat no trūkuma, nevis no pateicības. Kur acis pieradušas meklēt to, kā nav, nevis to, kas jau ir. Aiz tā — kluss lūgums: ieraugi mani, novērtē, pasaki, ka esmu pietiekami.

Acis sāk redzēt vairāk labā. Sirds kļūst mierīgāka. Pateicība, kas baro — nevis pienākums, bet silts atgriešanās stāvoklis.

Vietu, kur zaudējat dzirksti. Kur nogurstat iedvesmot citus un aizmirstat sevi. Šeit jūs jautājat sev godīgi — kas mani patiesībā iedvesmo dzīvot, nevis tikai darīt.

Atgriežas iekšējā uguns. Vēlme būt blakus sev, nevis skriet prom. Iedvesma, kas nāk no iekšienes, nevis no „vajag”.

Plaisu starp domu un soli. Kur atlikšana sargā no bailēm neizdoties, no kauna, no vērtējuma. Aiz gaidīšanas — lūgums pēc atbalsta: vai drīkstu mēģināt un kļūdīties.

Doma kļūst par kustību. Mazs, bet jūsu solis. Un tieši tas dod vairāk ticības nekā lieli plāni bez darbības.

To, kā runājat ar sevi, kad ir grūti. Vai jūs sevi atbalstāt vai glābjat? Kontrolējat vai esat sev blakus? Vai protat būt, nevis uzreiz labot, glābt un pierādīt.

Iekšējā balss kļūst maigāka, siltāka. Parādās sajūta — uz sevi varu paļauties. Un tad arī citiem blakus jums kļūst drošāk.

Savus klusos uzskatus par sevi, par dzīvi, par savu ceļu. Kur kādreiz pazaudējāt ticību, jo bija par sāpīgu ticēt. Aiz neticības — dziļš lūgums pēc drošības un mīlestības.

Atgriežas iekšējā ass. Ticība, kas nāk no sirds, nevis no bailēm. Sajūta — es eju savu ceļu, un tas ir pareizi tieši man.

Kaunu lūgt. Bailes būt noraidītam, apgrūtināt, izskatīties vājam, pārāk daudz gribēt. Bet lūgt — tā nav vājība, tā ir atļauja pasaulei atsaukties uz jums.

Parādās drosme teikt — man vajag, man ir svarīgi. Spēja ne tikai lūgt, bet arī pieņemt. Un pasaule sāk atbildēt citādāk.

Savu radošo daļu, kas sen gaida atļauju. Kur iekšējā kritika apklusināja prieku radīt. Šeit jūs jautājat — vai drīkstu radīt savu dzīvi, ne tikai izpildīt citu gaidas.

Atgriežas prieks darīt bez vērtējuma. Viegla drosme mēģināt, kļūdīties, sākt no jauna. Sajūta — es varu radīt savu, un tas ir dzīvs.

To, kā dalāties ar pasauli — no pārpilnības vai no trūkuma, no vainas, no vēlmes nopelnīt mīlestību. Vai, dodot citiem, pazaudējat sevi vai paliekat sevī?

Rodas prasme dot, neiztukšojot sevi. Siltums, kas cirkulē. Dalīšanās, kas vairo — gan jūs, gan citus, nevis atņem.

Vietu, kur kontrole aizvieto dzīvu kontaktu. Kur sakāt jā, kad iekšā skan nē. Kur klusējat, lai noturētu mieru, bet pazaudējat sevi. Aiz tā — lūgums: vai drīkstu būt svarīga.

Parādās robežas bez vainas un dusmām. Mierīgs, skaidrs nē, kas sargā jūsu jā. Cieņa pret sevi, kuru sāk dzirdēt arī citi.

Sevi veselu — ar gaismu un ēnu, ar spēku un ievainojamību. Bez vajadzības labot, slēpt vai pierādīt. Pieņemšana nav padošanās — tā ir atgriešanās mājās pie sevis.

Iestājas miers būt ar sevi. Beidzot var elpot brīvi, bez cīņas. Un šis miers — tā ir mīlestība, kas bija te visu laiku.